Kopš mūspusē nav manītas mītiskās, simtiem kilogramu smagās stores, kādas reiz iepeldējušas Daugavā, sams uzskatāms par Latvijas dižāko zivi. Un, ņemot vērā, ka nupatiņās vai katru gadu tiek laboti izķeksēto šīs sugas zivju rekordi, bet makšķerauklu rūpniecības tehnoloģijas aizvien attīstās, domājams, ka drīz vien "pieteiksies" arī kāds simtkilogramnieks... Par "briesmoņiem"

Kad šopavasar – akurāt Latvijas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas 20. gadadienā 4. maijā – no Daugavas tika izvilkts kārtējais rekordsams (2,42 m garš, 84,7 kg smags), ne viens viens skuķēns internetčivinātavās koķetīgi pauda, ka šajā upē vairs nepeldēsies. Sak – atpeldēs vēl lielāks "briesmonis" un ieraus daiļavu dzelmē! Patiešām ticu, ka Daugavā mitinās arī milzīgāki monstri, bet par to meiču ieraušanu ūdenī gan varētu šaubīties. Lai gan...

Vairākus gadus kādā no Ķīnas ūdenskrātuvēm noslēpumaini pazuda peldētāji. 2009. gadā viņu pazušanas noslēpums tika atklāts. Noķerts kāds trīs metrus garš sams, kura galva bijusi apmēram metru plata. Milzeni uzšķēržot, viņa vēderā atrastas cilvēka atliekas...

Iespējams, līdz pat šim "neliteratūras laikmetam" nedziestošu ieguldījumu "samu baismās" devis latvju rakstniecības klasiķis Valdis (Voldemārs Zālītis, 1865–1934) ar savu 1895. gadā izdoto un vēl joprojām lasīto un skolas programmas izlasāmās literatūras klāstā iekļauto garstāstu "Staburaga bērni"... "Bet, kad viņš tiek liels, esot tik liels kā cilvēks vai vēl garāks. (..) Pērn pie Stukmaņiem (Stukmaņi – Pļaviņu senais nosaukums; iespējams, stāstā domāta vieta pie Stukmaņu muižas – lejpus Pļaviņām, tur, kur vēl šobaltdien labas samu vietas – V.A.) esot gan pašu veci izvilkuši. Kad situši nost – bļāvis kā vērsis! (..) Viņus arī grūti izzvejot: tie tik gudri – malā gandrīz nekad nenāk, dzīvo vienmēr dzelmē. Tikai pavasaros kādreiz ledi iztramda vai arī neskaidrā ūdenī paši iemaldās kādā atvarā. (..) Bet mums tīrā laime, ka sami tik reti nāk malā! (..) Tu jau redzēji, kas šitam mazajam par garām ūsām! Vari iedomāties, kādas tad tās lielajam: tādas kā mūsu makšķeres kāti! Tiklīdz cilvēks, jo īpaši bērni, nāk tuvumā – švups! – sams apmet savu garo ūsu kājai un – dibenā! Tur viņš norij laupījumu; samam mute kā vārti," stāsta "Staburaga bērnu" varonis Jancis draugam Marčam, kurš tikko izvilcis vēdzeli (bet varbūt arī – samēnu!).

Un seko stāsts par kādu nebēdnieku puiku, kurš saderējis uz piecām kapeikām – tolaik lielu naudu! –, ka pārpeldēšot Daugavu no Staburaga līdz Vidzemei un atpakaļ: "Līdz dzelmei, kur melnais ūdens, ticis tīri labi – te citi puikas redz, ka lielībnieks pēkšņi kā sviests pazūd ūdenī. (..) Domājuši, ka noslīcis. Beidzot ceturtā dienā lejaspus Staburagam iemetuši tīklu un noķēruši resnu, resnu samu. Un vai zini, kas tam bijis vēderā? Vairāk nekas kā nebēdnieka kauli vien – pašu sams jau bija sagremojis..."

Par to, ka telēni, kas Daugavā iebriduši padzerties, dzelmē ierauti, pierādījumu nav. Par to, ka pīles tik vien spēj kā iepēkstēties, kad kāds monstrs šīs sakampj un parauj zem ūdens, stāsta daudzi aculiecinieki, bet domas dalās, kam briesmudarbi piedēvējami – samam vai tomēr monstrīgai līdakai. Taču pirms gada vai nedaudz vairāk atgadījies kāds pavisam ticams notikums, kurā pavisam ticami darbojies sams... Dzelmē Daugavā pie Ikšķiles ierauts zeltainā retrīvera jaunulis, kurš veldzējies ūdeņos. Pēc vairākām dienām suņuka ķermenis ar plānu, nožļembātu aizmugurējo daļu atrasts izskalots krastā. Turklāt košļājuši viņu pavisam noteikti nebija sauszemes radījumi... Arī Voleros vairāku suņu pazušana, visticamāk, esot saistīta ar samu rijību.

Pavisam noteikti samu kāre pēc šuneļiem pierādīta Vācijā. Brēmenes Folksgartena dīķī reiz dzīvoja sams, vārdā Kuno. Viņš kļuva slavens ar to, ka 2001. gadā aprija takšu šķirnes kucēnu. Par spīti makšķernieku pūliņiem Kuno ne reizi neuzķērās uz āķa, bet 2003. gada vasarā tika atrasts miris. Iespējamais bojāejas cēlonis – lielais karstums un strauja ūdens līmeņa krišanās (pat normālos apstākļos dīķa dziļums bijis vien ap 60 cm). Pārsteidzoši, ka "takša slepkava" bija 1,5 metrus garš, bet svēra tikai 35 kilogramus...

Cik ātri un cik lieli aug?

Samveidīgo kārtā (Siluriformes) ietilpst 30 ģintis ar vairāk nekā 1600 sugām. Zivju izmērs – no 1 cm līdz pat 5 m. Un šīs kārtas pārstāvis Eiropas sams ir lielākā saldūdens zivs. Upēs uz nārstu gan iepeld arī belugas, kas varot izaugt pat 9 metrus garas un svērt vairāk par divām tonnām, taču lielākā šo zivju dzīves daļa paiet jūrās. Belugas 1962. gadā ielaistas arī Daugavā, taču par populācijas izveidošanos ziņu nav.

Par to, cik īsti lieli spēj izaugt sami, domas dalās. Un droši vien pats milzīgākais eksemlārs tā arī paliks nenoķerts...

Gudros rakstos rakstīts, ka Baltijas jūras baseina ūdeņos un Volgā sami nemēdzot būt garāki par 2 m un nesverot vairāk par 80 kg. Ukraiņu sami varot būt milzīgāki. Piemēram, Dņeprā noķerts 4 m garš un 288 kg smags tēvainis, bet no Dņestras dzīlēm izmānīts pat 320 kg smags eksemplārs. Tas gan esot bijis senāk, tomēr arī mūsdienās šajās upēs pusotru centneru sveroši "mazulīši" esot parasta lieta. Itālijas un Spānijas upēs divmetrīgi, centneru sveroši ūsaiņi neesot nekāds retums, tomēr pat tur neesot tādu monstru, par kādiem mēdz stāstīt ukraiņu copmaņi. Piemēram, 1856. gadā no Dņepras izvilkts 5 m garš un vairāk nekā 400 kg smags sams. Rietumeiropas zivju fani gan uzskata, ka tik lieli sami "izaugot" vien makšķernieku stāstu laikā, turklāt nekādu pierādījumu stāstītājiem neesot. Par milzīgāko esot uzskatāms 1830. gadā Vācijā no Oderas izvilktais 400 kg smagais sams. Bet, protams, arī šo faktu ne viens vien ņemas apstrīdēt.

Skaidrs ir vienīgi tas, ka siltākos ūdeņos sami aug ātrāk. Tādos apstākļos parasti ir daudz labāka barības bāze – sīkzivju, cik uziet, un nav jātērē spēki medībām. Turklāt sami nebarojas periodā, kad ūdens temperatūra noslīd zem 12–15 grādiem, bet siltūdeņos šāds gavēnis atkrīt.

Kad spēki pēc ziemas atgūti un ūdens iesilis, dzimumgatavību sasniegušie ūsaiņi (parasti – vismaz 3 gadus veci) dodas uz nārsta vietām. Ūdenstilpēs, kur ir liels samu blīvums, var novērot aizraujošas kāzu spēles ar "dejām" un skaļu plaukšķināšanu pa ūdens virsmu. Vienkopus redzēti pat 70 sami, kas cer nodoties sugas turpināšanai. Ap vienu mātīti parasti "luncinās" vairāki tēviņi. Starp citu, mātītes parasti ir nedaudz lielākas un krietni smagākas par tēviņiem, taču šādā nārsta barā parasti sapulcējas aptuveni vienāda izmēra īpatņi – ziņkārīgi pusaudži riskē kļūt par sugasbrāļu maltīti!

Kad partneris izvēlēts, pāris dodas uz nārstam nolūkotu bedrīti vai iedobi, ko vajadzības gadījumā ar vēdera spurām paplašina un padziļina. Pēc ikru iznēršanas abi vecāki (pēc citām ziņām – tikai tēvs) tos apsargā. Mazuļi izšķiļas pēc 7–10 dienām, sāk baroties ar dūņām un ūdenszālēm, vēlāk arī ar ūdens bezmugurkaulniekiem, bet vecāki dodas katrs uz savu "dzīvokli". Jāteic, ka ikru ir salīdzinoši maz, turklāt tikai nedaudzi samēni sasniedz gada vecumu. Mazuļus apdraud gan ūdensputni, gan plēsīgās zivis – nereti pat pašu vecāki!

Pirmos dzīves mēnešus samēni uzturas bariņā, taču jau drīz vien pēc tam, kad pārtapuši no veģetāriešiem gaļēdājos, izklīst un dodas meklēt savu mājokli. Jaunuļi parasti iekārtojas uz dzīvi upju līcīšos vai pie krasta zem koku saknēm, aiz siekstām. Pieaugušie īspatņi ir vientuļnieki, kas bariņos savācas tikai uz nārsta laiku un ziemā ziemošanas vietās.

Pirmos 5–6 dzīves gadus sami aug pārsteidzoši ātri. Jau pirmajā dzīves mēnesī samēni spēj izaugt 15–20 cm gari un jau pēc pāris mēnešiem sver 400–600 g. Tiesa, pa ziemu mazuļu auguma un svara pieauguma temps samazinās, toties pēc tam turpinās ģeometriskajā progresijā! Pieņemot, ka gadu vecs, pēc ziemas miera perioda izbadējies samēns sver 500 g, pēc gada viņš svērs divtik (1 kg), pēc diviem jau 2 kg, 4 gadu vecumā – 4 kg, piecgadīgs – 8 kg, bet 6 gadu vecumā svērs jau 16 kg un būs 1,5 m garš. Vēlāk augšanas tempi strauji sarūk. Sešgadnieka svaru sams dubultojot tikai 12 gadu vecumā, 24 gadus vecs sams sverot vien 64 kg, bet, lai pārsniegtu centnera robežu, šai zivij jānodzīvo vismaz 48 gadi. Tā kā noķerti daudz smagāki eksemplāri, jāsecina, ka tie bijuši simtgadīgi opīši... Jāpiebilst, ka šāda aprēķinu formula puslīdz precīzi attiecināma tikai uz dziļās upēs ar pietiekamu barības bāzi dzīvojošajiem samiem. Dīķos un ezeros sami aug daudz lēnāk. Piemēram, Latgalē esošajā Sila ezerā mītošie ūsaiņi esot pārsteidzoši lēnaudzīgi – 5–6 gadus vecs sams tur sverot vien nieka 700 g! Domājams, ka mazūdeņos introducētie šīs sugas pārstāvji sāk vairoties jaunāki un augumā mazāki, un vecāku izmērs ģenētiski ietekmē pēcnācēju attīstību...

"Ūsas" kā makšķeres

Uzskata, ka sami – kā jau milzeņiem pieklājas – ir itin konservatīvi un viņiem netīk pārmaiņas ierastajā dzīves ritumā. Tomēr fiksētas līdz pat 100 km tālas samu migrācijas – labākas dzīvesvietas, bagātīgākas barības bāzes vai nārsta vietas meklējumos. Ceļojumi parasti notiekot pavasarī, kad palu dēļ ūdens kļūst pārlieku duļķains – samiem tāds nepatīk. Šā iemesla dēļ viņi varot iepeldēt pat jūrā. Ūsaiņi mēdzot aizceļot arī līdz kādam tuvējam ezeram, lai tur iznērstu ikrus. Jo pastāvīgāks ūdens līmenis, jo mazkustīgāki sami. Ideālos apstākļos sams kopš mazotnes uzturoties bedrē, kuru atradis un atzinis par labu esam, un no tās tikai retu reizi izpeldot. Parasti savu "dzīvokli" šīs zivis pametot vien krēslas stundās un naktī, lai nomedītu kādu gardumu. Barības meklējumos dižzivis dažkārt piepeld pavisam tuvu krastam, jo sevišķi pavasarī, kad milzeņi pēc ziemas gavēņa izsalkuši un gatavojas nārstam, kampjot visu, kas vien šķiet ēdams. Tas ir laiks, kad pat pamatīgu tēvaini iespējams iekārdināt ar dižslieku vai pat mēslu slieciņu pušķi uz āķa. Netiek smādēti arī gliemji. Tomēr galvenā barība ir zivis. Parasti – sīkzivtiņas, taču pirmsnārsta periodā lielie rīmas izvēloties solīda izmēra spuraines, kuras turklāt pilnas ar barības vielām bagātajiem ikriem. Izvēle parasti krīt uz karpu dzimtas zivīm, taču sugai nav nozīmes – visu izšķir izsalkums! Netiek smādēta pat maita! Taču īstena delikatese ir vardes, īpaši – zaļās. Uzskata, ka tieši varžu kvākšķu imitācija ir specifiskās samu pievilināšanas metodes kvokošanas pamatu pamats.

Mazi samēni ir itin veikli un mīļuprāt medī aktīvi, taču lielākiem eksemplāriem trenkšanās pakaļ ēdamajam nešķiet gana rezultatīva metode – lai lielo ķermeni "darbinātu", jāpatērē atbilstoši liela enerģija, taču kustības tik un tā ir pārāk neveiklas... Tālab šīs sugas pārstāvji attīstījuši citu pārtikas ieguves metodi. Sami mēdzot izlēkt no ūdens virs sīkzivju bara, krītot atpakaļ ūdenī, mazulītes apdullināt un pēc tam mierīgi savākt (daži zinātāji gan apgalvo, ka sami nekad no ūdens neizlec!), tomēr parasti tiekot rīkotas medības no slēpņa. Atradis piemērotu slēptuvi, sams tajā iegulst, paver milzīgo muti un burtiski iesūc garām peldošās zivteles.

Samu (visu samveidīgo zivju) aprakstā tiek uzsvērti taustekļi – "ūsas". Domājams, ka taustekļi tiek izmantoti orientācijai tumšajās dzelmēs, taču tos liek lietā arī pārtikas ieguvei. Diezgan precīzi šādu procesu "Staburaga bērnos" aprakstījis Valdis: "Viņš liels ziķers ķerot: izbāž garās ūsas caur zālēm vai arī Daugavas gļotām, pats paslēpjoties aiz kādas radzes un kustinot ūsas. Mazās zivtiņas, kā jau muļķītes, domā: tur kust tārpiņš, – un mudīgi, mudīgi klāt. Bet te sams – hapcū! –, un zivtiņas vēderā."

Sami dīķī un afrikānis

Lai gan sami Latvijā asociējas ar upēm, galvenokārt ar Daugavu un Aivieksti, šīs zivis sastopamas arī dažā labā ezerā un arī dīķos. Tas, ka pa samam no Daugavas iepeld Ķīšezerā un Baltezerā, ir sen zināms fakts. Taču – kā ūsaiņi nokļūst necaurtekošos ezeriņos? Licencētās makšķerēšanas vietās vai tur, kur tiek realizēti dažādi apzivjošanas projekti, viss notiek zinātniski pamatoti. Citviet? Ļaudis sanes... Par spīti tam, ka likums aizliedz zivju nesankcionētu pārvietošanu uz citām ūdenstilpēm, lai izvairītos no neprognozējamām vietējās ihtiofaunas izmaiņām un slimību ievazāšanas (tieši šā iemesla dēļ pat aizliegts uz āķa maukt ēsmas zivtiņas, kas ķertas citā ūdenstilpē!), taču sami ir tik iekārojams loms, ka ļaudis paklusām likumu pārkāpj, stiepjot ūsaiņus gan uz saviem dīķiem, gan piemājas ezeriņiem.

Jāteic, ka sami ir itin izturīgi un spēj pārciest vairākus desmitus kilometru garu ceļojumu ar mašīnu, ielikti vannītē ar lāsi ūdens vai pat ievīstīti slapjā lupatā... Un jaunajā dzīvesvietā iedzīvojas ātri. Ja sanesti vairāki dažādu dzimumu sami, viņi spēj pat vairoties. Un tieši par to vajadzētu krietni padomāt, pirms potenciālo milzeņu ielaišanas (jo sevišķi) kādā mazākā "peļķītē". Kāds dīķa īpašnieks Jēkabpils rajonā reiz salaidis samus savā ūdentiņā. Radiem, draugiem un paziņām ļāvis dīķī makšķerēt, taču ar nosacījumu, ka karpas, karūsas un līņus drīkst paturēt, bet ūsaiņi jālaiž vaļup. Nu viņam ir vieni vienīgi sami...

Noslēgtās ūdenstilpēs, kurās iemitināti sami, pavisam noteikti jāplāno šo dzīvnieku skaita regulācija – gluži tāpat, kā tas notiek ar sauszemes dzīvnieku medību palīdzību. Un, ja sami nu nekādi neķeras uz āķa, tad jāzvejo ar tīkliem. Citādi ar laiku ūsaiņi savairosies tā, ka citām zivīm vairs nebūs kur patverties un tās gluži vienkārši taps aprītas. Pēc tam? Pēc tam sāksies kanibālisms vai pārtikas trūkuma dēļ sami vienkārši nosprāgs badā. Jā, jā – un nevajag aizmirst arī šausmu stāstus par aprītiem suņiem un mājlopiem!

Internetā skatāmi gluži fantastiski kadri, kas filmēti Pripetā pie Černobiļas AES. Tā kā tur radioaktīvā piesārņojuma dēļ makšķerēt un zvejot aizliegts, sami savairojušies nenormālos kvantumos, citu zivju praktiski vairs nav.

Bet nevajag jau lūkoties uz bēdu zonām! Kaut kas līdzīgs esot vērojams slavenās spāņu karpu un samu upes Ebro posmā starp aizsprostiem. Tur savulaik noteikta kārtība, ka jebkurš nomakšķerētais sams atlaižams. Jā, iespējams, nu tur ir īstena saminieku paradīze, taču – kā šādā blīvi apdzīvotā "baļļā" jūtas pašas milzu zivis, kuras, kā zināms, savā būtībā ir vientuļnieces? Pusbads, nežēlīga cīņa par eksistenci. Un, protams, izčakarēts dabas līdzsvars, jo par ihtiofaunas daudzveidību tur runāt vairs nevar...

Varbūt, ja reiz gribas savā tuvumā samu dzimtas pārstāvi, tomēr izvēlēties kādu no dzīvei akvārijā selekcionētiem vai piemērotiem samu dzimtas pārstāvjiem un akvārijā to arī turēt?...

Starp citu, pirms diviem gadiem, 20. augustā, Daugavā noķerts kāds eksotisks – Āfrikas – sams. Kā viņš Daugavā nokļuvis? Vai nu pamucis no kādas zivjaudzētavas, vai, visticamāk, kāds gardo, bet eksotisko zivi "pažēlojis" un nav vis licis galdā, bet gan palaidis Daugavā. Sams svēris 1,2 kg un bijis 52 cm garš. Lielu skādi Latvijas dabai šāds afrikānis nodarīt nevarot – ziemā droši vien ietu bojā pārāk zemās ūdens temperatūras dēļ.

Interesanti, ka šāgada Jēkabpils pilsētas svētku copes mačos gluži nejauši satiku eksotiskās zivs izvilcēju – Emīlu Vilciņu, kuram tolaik bija 13 gadu. Izvēlējos vietu līdzās kādam pusaudzim, kurš sūkstījās, ka ne vella neķeras un vispār – viņam labāk patīkot ķert samus. Vēlāk puisis atklāja, ka ir tas, kam Āfrikas sams patrāpījies... Emīls pastāstīja: "Esmu siguldietis un viesojos pie radiem. Makšķerējām Daugavā pie Trepes – iemetām gruntenes un cerējām uz kādu samiņu. Uz āķa – naktstārps. Savu grunteni biju iemetis metrus 30 tālu – uz straumes un atstraumes robežas. Ap vieniem naktī bija cope. Cope normāla – kā jau samam. Arī pretojās tāpat kā jebkurš cits šāda izmēra sams. Tikai krastā pamanīju, ka šis ir citādāks – visas "ūsas" garas, galva plakanāka un garāka, tāda kā čūskai...

Naktī Āfrikas samu turējām vannītē, bet viņš bija pamanījies izmukt – aizbēdzis metrus 30! Un vēl joprojām bija dzīvs. Kā uzzināju, Āfrikā šie sami ilgu laiku spēj nodzīvot, ierokoties izžuvušu upju dubļos un pārlaist sausuma periodu. Viņi ir kā amfībijas."

Fakti

(Eiropas, parastais) Sams

Samveidīgo kārtas samu dzimtas zivs.

Nosaukumi citās valodās:

# latīņu – Silurus glanis;

# lietuviešu – (paprastasis) šamas;

# igauņu – säga;

# krievu – сом;

# angļu – wels (catfish);

# vācu – (Europäischer) Wels;

# franču – silure glane, la pêche du silure;

# zviedru – mal;

# somu – monni.

Sugas apraksts*: ķermenis šķērsgriezumā ieapaļš. Galva liela, no augšas saplacināta. Mute ar sīkiem zobiem, vērsta uz augšu. Pie augšžokļa 2 gari, pie apakšžokļa 4 īsi taustekļi (augšējie taustekļi – "ūsas" – vairākas reizes garāki par apakšējiem). Ķermenis kails, bez zvīņām. Mugura un sāni dzeltenīgi zaļi, ar tumšiem plankumiem, vēders balts (krāsojuma tonis lielā mērā atkarīgs no dzīvesvides); uz muguras 1 spura; anālā spura ļoti gara.

Ķermeņa garums*: līdz 5 m; Latvijā – līdz 2,2 m.

Svars*: līdz 420 kg; Latvijā – parasti līdz 56 kg (svars variē sezonāli).

LMSF reģistrētais rekords: 84,7 kg, 2010. g., Daugava, Māris Velde; visticamāk (ja vien rekords netiks pārspēts), arī "Lauku Avīzes" Makšķernieka gadagrāmatas rekordzivju tabulā būs "iegrāmatots" šis pats sams – ar piebildi, ka bijis 2,42 m garš (LMSF rekordzivju garumu nereģistrē).

IGFA reģistrētais pasaules rekords**: 103,6 kg, Minčo (Mincio) upe, Mantuja (Mantua), Itālija, makšķernieks – Gventers Švīrzijs (Guenther Schwierzy), 25.05.2006.

Uzturas saldūdeņos, galvenokārt upēs (rodamas ziņas, ka dažviet pasaulē sami galvenokārt uzturoties lielos siltūdens ezeros vai lēni tekošās upēs). Parasti slēpjas bedrēs, zem krastu pārkarēm vai aiz siekstām. Mazuļi dzīvo baros, pieaugušie īpatņi – pa vienam. Nelielus barus veido nārsta un ziemošanas laikā. Novērota līdz 100 km tāla migrācija.

Pamatbarība*: zivis un vardes; ēd arī gliemjus un vēžveidīgos, dažkārt arī ūdensputnus, maitu; mazuļi sākumā ēd dūņas un ūdensaugus; aktīvāk barojas tumsā.

Mūža ilgums*: līdz 38 gadiem; Latvijā – līdz 13 gadiem (uzskata gan, ka sams var nodzīvot 100 un pat vairāk gadu).

Dzimumgatavība un vairošanās*. Dzimumgatavību sasniedz 2–7 g.v., izaugot 35–108 cm garš, Latvijā – 27–30 cm. Nārsto pa pāriem, attīrītās "ligzdās" 20 cm–6 m dziļumā aprīlī–augustā, kad ūdens temperatūra ir 16–28 ºC. Raksturīgs vienlaicīgs nārsts, kas ilgst 1–3 mēnešus. Auglība – 4000–1,4 milj. ikru. Ikri attīstās 2–14 dienas. Tēviņi mēdz ikrus apsargāt.

Izplatība*: Eiropa, Āzija. Latvijā – galvenokārt Daugavā un Aiviekstē, taču konstatēti arī Ventā, Lielupē, piejūras ezeros. Gan legāli, gan nelegāli introducēts arī daudzās citās ūdenstilpēs.

Kopš 1996. gada iekļauts Latvijas Sarkanās grāmatas reto sugu (3.) kategorijā.

Latvijā lomā drīkst paturēt ne vairāk kā trīs samus, kas sasnieguši vismaz 50 cm garumu!

* – pēc www.latvijasdaba.lv

** – www.dzivaisudens.lv dati

Recepte

Sulīgs kustonis

Sams ir viena no treknākajām zivīm – sulīgs kustonis. Treknuma dēļ maltītes pagatavošanai iesaka izmantot samus, kas nav smagāki par 15 kg. Sama ikrus pārtikā lietot neiesaka – tie esot toksiski.

Īsteni mantas pazinēji gardēži uzskata, ka, samu gatavojot, var nelietot pilnīgi nekādas garšvielas, citādi zūdot karaliskās zivs garša. "Vienkāršākiem ļaudīm" tomēr gribas kādu garšvieliņu piespert, taču visi ir vienisprātis, ka ar tām pārspīlēt nelon. Itin labi varot iztikt ar nedaudz sāls un pipariem, noderīgi esot arī speciāli zivīm domātie garšvielu maisījumi, kas sastāv no pipariem un lauru lapām. Protams – viss atkarīgs no ēdēja vēlmēm.

Sams folijā

# Sastāvdaļas: 1,5 kg sama miesas uz asakām; 4 tējkarotes zivju garšvielu vai tikpat vienādās proporcijās sajauktu maltu melno un balto piparu, lauru lapas un sāls, var pievienot arī sarīvētu mārrutka sakni; būs nepieciešami arī rīsi un sojas mērce.

# Samu nomazgā un miesu ar iegriezumiem sadala porcijās, neatdalot no asakas. Iegriezumos vienmērīgi saber garšvielas, bet pēc tam ar garšvielām ierīvē visu zivs gabalu. Tad zivi ietin folijā vai cepamajā maisiņā (folijā vai maisiņā ar adatu jāizbaksta daži caurumiņi, pa kuriem izplūst tvaikam).

# Cepeškrāsni uzkarsē līdz 170 grādiem, tad ieliek zivi un cep 45–50 minūtes. Pa to laiku izvāra rīsus (bez sāls un garšvielām!).

# Pasniedz ar rīsiem un sojas mērci.

Sama fileja ar šampinjoniem

# Sastāvdaļas: sama fileja – cik nu ir vai cik daudz vajag; garšvielu maisījums zivīm; sāls; malti melnie pipari; sīpols; zaļumi (pētersīļu laksti, dilles); svaigi šampinjoni; krējums; rīvēts kādas cietas šķirnes siers; citrons.

# Sama filejas sloksnes sagriež 5x5 cm lielos (var arī lielākos) gabalos, pārkaisa ar garšvielu maisījumu zivīm, pipariem un sāli (nepārspīlējot!). Atstāj ievilkties – minūtes 30–40. Sagriež zaļumus un sīpolu (gredzenos), kā arī šampinjonus.

# Filejas strēmeles, zaļumus, sīpolu gredzenus un šampinjonus kārtām kārto cepamajā traukā. Visu pārlej ar plānu krējuma kārtu, pārkaisa ar rīvēto sieru.

# Cep ne pārāk karstā cepeškrāsnī, līdz siers izveidojis garoziņu. Nodzēš uguni un ļauj atdziestot pastāvēt minūtes 30. Galvenais ir nepārcensties ar siera brūnināšanu!

# Pasniedz kā karsto ēdienu vai kā karsto vai auksto uzkodu. Kāpēc vajadzīgs citrons? Varbūt kādam sagribas kopā ar zivi uzkost arī to...

Sama šašliks

# Sastāvdaļas: 3–4 kg apmēram 4x4x4 cm lielos kubiņos sagrieztas sama filejas bez ādas; 2 kg sagrieztu sīpolu; sāls; pipari; ēdamkarote maltas paprikas; citrons; sviests.
# Sama filejas un sīpolu gabaliņus ieber emaljētā traukā, pārkaisa sāli un piparus, malto papriku, uz tā visa izžmiedz no citrona sulu. Visu samaisa, slogam uzliek vāku, kas mazāks par trauku. Atstāj 2 stundas ievilkties.

# Uz iesma spraužot, nospiež lieko mitrumu. Cepot šašlika gabalus ik pa brīdim apsmērē ar sviestu.

# Pasniedz, tēlaini stāstot, kā sams izvilkts.

RAKSTS PUBLICĒTS ŽURNĀLA "MEDĪBAS. MAKŠĶERĒŠANA. DABA" 2010. GADA AUGUSTA NUMURĀ.